NARCISES — Bērza Asinis

Otrā Nodaļa

Viņš nāk pie manis, cik vien ilgi sevi atceros. Un atminos es sevi mūžīgi, vien detaļas no dzīves dzīvē paplukušas un saplūdušas vienā veselumā. Pats vārds — nāk — īsti nav precīzs, jo vīrs vienkārši ir, pastāv. Un parādās tad, kad tas kādam lielākam viedumam ir nepieciešams. Ne vienmēr man šķiet, ka tieši tobrīd ir tas īstais mirklis. Un bieži es viņu saucu, ūjinu pēc viņas klātbūtnes un, gluži kā maldoties tumšā telpā, zinu, ka viņš, Klusējošais Vējš, tur ir, bet nevaru viņu sataustīt — liekas, ka laika telpu šķirtne ir pārāk bieza.

Es mēdzu klusītēm atkārtot: Skennen, Skennen. Tas senā valodā nozīmē — miers, tāds miers, kamī ir zudusi vēlme, kaut vētra beigtos. Miers, kas ļauj visam būt. Bieži no manas čukstēšanas neatnāk viņš pats, bet viņa vārds iedun lauku kā buramvārds, kā šamaņa bunga. Un atnāk pieņemšana pati par sevi — bez vīzijām un redzējumiem, tāpat vien.

Tajā naktī — naktī pirms septiņu gluži citu vārdu ierašanās — Klusējošais Vējš nāca atkal. Viņš sēdēja tajā īpašajā tumsā, kas elpo pēc tam, kad pavardā izdziest pēdējā sārtā ogle un rītausma vēl ir tikai sapnis. Klusējošais ilgi manī vērās. Es pratu, nu jau pratu rast atšķirību starp gaidīšanu, kas top izniekota, un gaidīšanu, kas ir jēdzīga, ar jēgu — apsēdos, un miers. Zināju, ka reizēm palīdz skaitīšana. 333, 332, 331, divi, viens — dziļš, dziļš miers. Dziļš miers. Kad biju pieskārusies sapņa pašai maliņai, atnācējs sāka savu stāstu atkal no jauna — kā nerimstošu apli, kas izrādās spirāle, griežoties it kā turpat un tomēr katru reizi ieplešot citā izpratnes un atklāsmes līmenī.

________

Sākumā — viņš teica — bija tikai debesis un ūdens. Zemes nebija. Dzīvnieki dzīvoja uz lielā ūdens, un putni kustējās gaisā virs tā. Augšā — daudz augstāk nekā putni spēja pacelties — bija cita vieta. Karonhiá:ke. Debesu pasaule. Un tās centrā auga koks. Ne gluži tāds kā tie, ko pazīst cilvēka acs. Tāds, no kura visi koki atceras savu izcelsmi. Tā saknes locījās un stiepās cauri debesu malai. Tā ziedi gaismojās.

Debesu pasaulē mita kāda sieviete. Daži min, ka viņā sprēgāja zinātkāre. Citi — ka viņa redzēja sapni, ka ir viņas laiks doties. Vēl kāds bilst, ka tur, Debesīs, kāds viņu pagrūda, jo baidījās no tā, par ko viņa sāka kļūt. Un — šeku reku — caur caurumu koka saknēs viņa krita lejup.

Krītot sieviete centās pieturēties pie Debesu pasaules malas un tvēra, ko varēja — sēklas, saknes, sauju tā, kas tur bija dzīvs. Dzīvais paslēpās aiz viņas nagu mēnešiem, šis tas iegūla sažņaugtās dūrēs. Viņa krita ilgu laiku. Pietiekami ilgi, lai saprastu, ka atpakaļceļš būs ilgs, ja ne mūžīgs.

Putni redzēja viņu krītam. Kaut kas tiem lika strauji pacelties un starp Debesīm un Zemi izveidot spārnu rakstu. Ar saviem augumiem viņi rakstu rakstiem sadiedza lielu segu un, kad visbeidzot sieviete teju, teju jau pieskārās Lielajiem Ūdeņiem — liegi, tā kā tikai putni to prot, viņi sievieti notvēra. Putni mēģināja viņu celt, nest atpakaļ — augšā, bet sieva bija pārlieku smaga — krītot viņa bija kļuvusi smagāka, jo bija uzņēmusi tā svaru, ko nesa. Tāpēc, tikai tāpēc, putni liegi viņu turēja pavisam tuvu ūdensvirsmai. Cik spēja.

Tobrīd no dziļēm iznira milzu bruņurupucis, cēlās, jo putnu spārni jau gura un spārnu vītais tīklojums no smaguma sāka šķīst kā zirnekļa zīda pinums. Sieva piezemējās uz cietās, mūžsenās apakšzemes muguras. Apkārt platās vien ūdens. Virs galvas — tikai debesis. Un viņas rokās — sēklas.

Apkārt rosījās vēl kāda dzīvība — mazi ūdens zvēri. Tie meta lokus un centās paveikt ko tikai pašiem saprotamu. Bet tas ietilpa kopīgajā stāstā, itin kā šī pasaule vienmēr būtu zinājusi, ka sieviete nāks. Viens pēc otra dzīvās radības nira jūras dzelmē, kā mēģinot ko uznest virspusē, iz pašām apakšām. Visbeidzot viens no tiem ienira gauži dziļi. Un ļoti ilgi palika tur — zemūdeņos. Uz brīdi viss domāja, ka drosminieks ir miris, pagalam. Tomēr tad, kad pasaule jau teju bija pārstājusi gaidīt, tas iznira — pusdzīvs, bez spēka. Un atnesa — sauju dubļu. Gandrīz neko. Tikko pietiekami, lai to varētu nosaukt par sauju.

Sieva satvēra dubļu piku. Nolika uz bruņurupuča muguras. Un tad sāka dejot. Sieva dancāja virs mazā, slapjā dubļu pikuča, un viņas pēdas to placinot placinājā. Viņai līgojusies, no drēbju krokām, iz melnajiem nagiem, no spurainajiem matiem melnajā pikucī iebira sēklas. Un sāka dīgt, parādījās zaļi asni. Tad notika kas dīvains — pasaulei augot uz bruņurupuča muguras, platās arī viņa bruņas. Vienam augot, brieda arī tas otrs. Nu putniem bija vieta, kur nolaisties un atpūsties. Un dzīvniekiem kaktiņš, kur saritināties kamolī un pirmo reizi dusēt. Un pasaulei bija kur būt, un tā tika radīta.

"Šī ir tā viena lieta, ko gribu, lai tu saproti," Skennens teica un raudzījās ne manā sejā, bet caur to, uz to, neērtajā dziļumā. "Viņa nekrita lejup tāmdēļ, ka bija vāja. Viņa negāzās tāpēc, ka bija neveikla vai zaudējusi Debesis. Viņa krita, jo Apakšzemei bija nepieciešams, tik ļoti vajadzīgs tas, ko tikai viņa spēja atnest, pašai to nezinot. Tas, ko viņa nesa, bija svēts, un, visu kritiena laiku, tas melnoja pilnmēnešos viņas pirkstu galos, sažņaugtās plaukstās un ādas krokās, matu spurās un asaru tērcēs, kas no izbīļa sāļoja vaigu galos."

Kritiens bija uzdevums. No tā radās pasaule, kādu mēs tagad, šajā mirklī to pazīstam. Pasaule, ko tu meklē, meklē tevi."

Un prom viņš bija.

________

Es pamodos pirms rītausmas.

Vārdi atbalsojās miesā — iesēžoties nevis prātā, kur tos var sašķelt un vērtēt, bet zemāk, gauži zemāk, kur dzīvo tas, ar ko nevar strīdēties.

Es gulēju nekustīga un ļāvu sapnim pabeigt savu darbu. Tas nebūt nebija viegli — mans prāts, protams, nekavējoties ķērās pie darba, skrubināja un skurbināja sapņa kauliņus, līdz augšlējas kļuva jēlas. Kritiens bija uzdevums. Jā, es redzu, tas acīmredzami ir par... — bet es saņēmu visu spēku un aizspiedu prātam muti. Vēl ne. Ļauj miesai vēl mazliet pieredzētajam ielaist saknes. Daudzām lietām, ja ne visām, kas pastāv šajā pasaulē, miesa ir daudz labāks trauks nekā galva.

Skennena vārdi lika man atminēties pašas lūgšanu.

Tas, ko tu meklē, meklē tevi.

Mani vārdi, aizlūguma vārdi, pirmo reizi pausti caur kāda sena austrumzemes dzejnieka muti, tagad nākuši caur manējo — biju tos palaidusi vējos, cerot, ka kādu dienu manis meklētais, mans vistuvākais, mani atradīs.

Un tad kāds negaidot atbildēja — prasti, kā jau mūsdienās tas pienākas, atbildēja Interneta tumšajos gaiteņos. Gluži kā uz Visumā pirms gadsimtiem izsūtītu signālu, kas meklē dzīvības pazīmes. Neviens vairāk negaida, gaidas kļuvušas par vārgu atblāzmu kaut kur pazemes ejās. Un atbilde ir tik gaidīti negaidīta, ka liek uz brīdi aizmirst teju visu, ko jebkad esi iemācījies par šo realitāti.

Tas, ko tu meklē, ir pašā tevī.

Septiņi vārdi — atbildes signāls, atslēgu saišķis, kas apgriež Visumu kājām gaisā. Tas ir viss, ko es atminos, jo tālāk sekoja tik jaudīgs izvirdums, ka man, cilvēkam, man atlika vien piedalīties — savilkt grožus, pātagot, stumt ūdeņus atpakaļ pāri plūstošā upē, vairāk nebija iespējams. Nē, nebija pat gribēts.

Manis uzrakstītajiem vārdiem, piekabinātiem bildei, kur varēja tikai nojaust manus sejas vaibstus, nāca atbilde. Klikt! Precīza, ķirurģiski meistarīga. Un plūdi, kas vārdiem sekoja, kā jau teicu, bija vareni. Skaisti savā neglītumā un atbaidoši savā dailē. Tā nebija mierpilna manis, sievietes, atvēršanās. Vismaz ne tās sievietes, kura ir integrējusi savas gara mācības un spēj mīlestību uzņemt — smalki. Graciozi. Eleganti. Vēršanās bija milzīga, nepieklājīga un šķietami bez manas atļaujas. Piepildīta ar spēku, ko biju sevī slāpējusi, vadījusi un turējusi. Cauri vientulībai, tai īpašajai vienpatnībai, kas piemīt kādam, kurš kustas frekvencē, ko lielākā daļa cilvēku nevar sadzirdēt un izturēt.

Pēc septiņiem pārmītiem vārdiem — Klikt! Man atsūtīja savu dienasgrāmatu. Vismaz viņš stāstīja, ka tā ir viņa izdzīvota pieredze. Vēl tagad jūtot cieņu, vispārcilvēcīgu cieņu, es nedalīšos burtos un pieredzēs, kas tur bija rakstītas. Tās stāstīja par kādu, kurš šķita pieskāries īstenībai — tam, ko es sevī zināju kā īstenību. Gaismas un izšķīšanas vīzijas. Apziņas stāvokļi, kas uzšķērž ikdienas pasaules pieredzi. Tikšanās ar to, ko viņš dēvēja par dievišķo.

Es atpazinu katru lapu, jo biju šajās dimensijās un laukos klejojusi pati. Es lasīju tos rakstītos vārdus tā, kā lasa vēstuli, kas uzrakstīta tavā pašas rokrakstā, taču kuru tu neatminies rakstījusi. Es atpazinu, atpazinu — tā bija zināšana, kas pārvietojas pa miesu kā strāva. Un, esot pa vidu starp pāri plūstošām jūtām, pieredzot atpazīšanas zibeni, manī radās jauna dzīvība. Te tas bija — cilvēks, kurš ir pieskāries svētajam, tāpēc spēj dzīvot svēti.

Biju pārliecināta, ka stāvu pie durvīm un viņš ir tas, kura rokās ir zelta atslēga. Es cēlos un cēlos, un cēlos — augšup, augšup sevī, dzīvības, radīšanas un skaistuma eiforijā. Nebeidzamā gara svētlaimes izjūtā. Acis tobrīd bija pusvirus, bija grūti tās noturēt vaļā.

Kad man beidzot izdevās plakstiņus atvērt, es pēkšņi biju telpā, pilnā spoguļiem. Neilgu brīdi centos atrast, kur tad ir manas durvis uz dziļumu, uz lēnumu, piepildījumu, kam tik ilgi biju meklējusi slēdzeni. Bet izšķīdu kristāla spoguļos, kas rādīja man manis pašas reibumu, smaržu, prieku, intīmākos noslēpumus, kairinājumu un uzbudinājumu — un visu dažādās līknēs, formās, lielāku, garāku, platāku, smalkāku. Tā bija mana iekšējā īstenība, bet samazināta, paplašināta — greiza.

Es meklēju, kur tad ir viņš — mans satiktais atslēgu turētājs, bet spoguļi mirdzēja pārāk spoži, lampas dega, karuseļi griezās. Es biju noreibusi no sevis, bet vienlaikus likās, ka reibstu no viņa, kurš turēja spoguļus. Biju ieaicināta viņa atspulgu labirintā, viss notika tik ātri, tik miesiski, tik dedzinoši, ka es tam nezināju cita vārda, ko dot. Un domāju, ka tā ir svētlaime, svēta laime.

Šajos spoguļos es gan redzēju, gan neredzēju sevi. Tur mita visi pasaules vulkāni, vētras, ziedošas ābeles un krokusi, radušies tieši šādi — no skaista sapņa, vibrācijas un uzbudinājuma. Ziedi manī sprāga vaļā, viss dunēja aizvien straujāk un straujāk. Tas bija tas, ko reiz biju pieredzējusi kādā no ceremonijām džungļos.

Tieši pirms visa šī, esot dziļi selvā un mācoties ar svētajiem Augiem, es savā dienasgrāmatā audu vārdus: Mans miesas murskulis lēnām sāk dzīt uz priekšu tirpas un viļņus : tie sākas pirkstgalos un plaukstās, kas sakarst un ugunjojās : kaunuma lūpas piebriest, klitora pumpurs kļūst stingrs, dzemde uzkarst un dzen dzīvību augšup cauri zarnām un nabai, atrauj vaļā saules pinumu un ietek sirdī : es dzirdu, kā gaisā spraucas mani vaidi, mana dziesma : sirds atsprāgst vaļā, kaktusa zieds lobās pa milimetram vien, līdz atveras gaismas ātrumā, liekot man kaukt orgasmā : līdz no kliedziena izspurdz dziesma : mana rīkle ir plaši vaļā, tajā traucas sirds dziesma : kaktusa zieda viducī līkņā un dejo mazi zīda sariņi un auglenīcas, pukstot sīkās zelta spirālēs : krustiņš tur, krustiņš šur, un pieres viducī izplešas gaismas acs : no tās izstaro bildes – viss, kas vien ir bijis un kas vien būs : bet visvairāk tas, kas ir : visbeidzot pēdu gaisma ir sasniegusi debesis, manī iegāžas Saules, Mēness, zvaigžņu gaisma : visas galaktikas, visi Visumi, visi debesu ceļi un nceļi : mēs esam viens vesels, kaktusa zieds, Nakts karaliene : un mans rumpis, zemes augums : melnā bite, kas nolaižas zamša spārniem, kustinot sīkzarotas kājiņas un dzerot manu nektāru : tas viss es : tas viss tu.

Dienasgrāmata pret dienasgrāmatu, viena atspulga lauska gozējas otrā.

Un vārdi šķita piepildāmies, greizo spoguļu spilgtināti. Spoguļojos es, un tajā visā arī Klikt! atslēgu žvadzinātājs, tas, kuram vārdā Chaski — arī viņš rādīja skaistuma ģīmi, neļaujot vairāk atšķirt, kur es beidzos, kur viņš sākas, kurš ir kurš. Taču tam kaut kur dziļumā piepulcējās vēl viena vāja, teju manāma sajūta — kā trauksme, kā izmisums. Kaut kas manī kaut ko zināja. Eiforija mani nesa, taču jau tobrīd sākās izmisīga cīņa, vēlme pieskarties un atrast, kur ir viņš, kāds ir viņš — atslēgu turētājs Klikt!, cilvēks Chaski. Bet spoguļi mirgoja tik ātri, asinis plūda tik strauji, ka, lai vai kā es censtos, es vēl nespēju labirintos atrast centru — viņu pašu. Tas kalpoja kā solījums tam, ka ekstāze nekad nebeigsies. Kā vēl lielāks dzinulis un apsēstība — darīt jebko un visu, lai saplūstu ar to, kas ir aiz vizmas.

Bet tobrīd es to vēl nevaru atrast un vienkārši ļoti mīlu. Par to es kādreiz raudāšu visvairāk. Līdz atklāšu, ka drīkst mīlēt arī tāpat vien, bez pāridarījuma sev. Jo mīlestība nekad nekur citur nav bijusi kā tikai manī, un es pati. Pasaule vien kalpojusi kā atslēgu saišķis, kas, grabēdams, atslēdz tai durvis. Es mīlēju, mīlu un mīlēšu. Par to ir šis stāsts un visi citi.

Tumsa nenāk ietinusies sevī.

Tā nāk, apmetusi sev ap pleciem to, ko tu mīli visvairāk.

Taču tobrīd es vēl nezināju neko no tā, kas nāks un kas slēpjas zem atspulgu plīvuriem. Man rokās bija viņa dienasgrāmata. Es apjautu tikai to, ka vārti bija vaļā. Lūgšana, Visumā raidītais signāls, ko biju elpojusi dienu no dienas, nakti pēc nakts, bija atgriezusies.

Atbilde bija jā.

Nāc.

Un es gāju.

________

Tāpat kā Klusējošais Vējš, viņa atnāca stundā pirms rītausmas, kad augums vēl neaizsargātā paļāvībā dus un prāts vēl sarga lomu nav uzņēmies. Kailajā stundā starp aklu tumsu un pirmo saules nojausmu. Laikā, kad durvis starp pasaulēm ir puspavērtas un atliek vien ticēt un uzticēties, ka esi sargāts, ka pats sevi sargi.

Mušītu stāvēja telpas pašā tālākajā nostūrī, apmetusi ap pleciem debesis. Viņai nebija manī kā īpaši jāveras vai jāpiesaka sava klātbūtne. Pati parādīšanās jau bija vēstījums. Kādreiz man no viņas bija bail, es jutos neērti — īpaši, ja rumpis ieņēma to stindzinošo stāvokli, ko gudri mūsdienu zinātāji dēvē par miega paralīzi. Tomēr ar laiku es pie viņas pieradu un pat sāku lēnām pieņemt viņas stāstīto, ka viņa esot mans senākais un nākamākais es — tas, kurš bijis pirms šīs dzīves un pastāvēs aiz.

Un, gluži kā Skennens, Mušītu manā apziņā te parādījās, te pagaisa, bet nebija neviena brīža dzīvēs, kad es dziļi nezinātu, ka viņa ir blakus. Vārdu gan es viņai reiz iedevu pati, jo, lasot kādu senu akādiešu tekstu, uzdūros dievei, ko ļaudis dēvēja par aizplīvuroto līgavu jeb to, ko sauc par Nakts Nakti — par stundu, kad viss jau ir saslēdzies, bet vēl nekas nav redzami sācies.

Trīs dienas, pirms pie manis pastkastītē iekrita septiņi vārdi, Mušītu klusēdama atvēra plaukstas — tur dusēja balts zieds ar dzeltenu viduci, narcises zieds. Daļa manī vīzdegunīgi nošķobījās — pat būdama Medicīnas sieva, es narcisei nekad nebiju pievērsusi uzmanību, vismaz ne tādu, kāda tai pienāktos. Tomēr, mācīta uzticēties Mušītu vēstījumiem, no rīta, vēl sapņa ietekmēta, es klusītēm malkoju kafiju un šķirstīju savas augu grāmatas un manuskriptus.

Trīs dienas, pirms atnāca vārdi, es pārsteigumā izzināju, kā Senās Grieķijas tempļu priekšā dīguši narcises asni, pilni indes no stumbra līdz pat ziedlapām. Kā kopā ar naivi baltajiem ziediem līdzās skaistumam iezogas nejūtīgums, vemšana, reiboņi — no smaržas vien, esot pārāk ilgi vienam telpā, kas pildīta ar narcišu ziediem. Tieši no narcises dzimis vārds — narkotikas. No pārāk tīrā, spulgā baltuma ar zelta kroni viducī.

Mana dieve, mana Mušītu, man savās plaukstās vēra un rādīja to, kā nejūtīgums, atkarība un pelēkais nekas visbiežāk tērpjas spilgtākajās un svētākajās priestera drānās. Sakaunējos, ka nebiju šo zinājusi, saskumu pati no saviem priekšstatiem, ko bija veidojusi vide un dzīve vietā, kur narcises bija vien pavasara naivais un aizspriedumiem apkarinātais vēstnesis.

________

Tajās dienās, elpojot nule no dārza malas istabā ienesto narcišu smaržu, es vēlreiz, ar gluži citu skatu, izlasīju stāstu par Narcisu.

Reiz šajā pasaulē mita kāds puisis, tik dailš, ka gaisma ap viņu staroja citādi — tā glaudās tuvāk un uzkavējās ilgāk, it kā nevēlēdamās viņu atstāt. Narciss bija bezgala dailš, meitas viņu mīlēja. Nimfas viņu sauca. Arī Echo — tā, kurai atņemta balss un atlikta tikai spēja atkārtot pēdējo dzirdēto vārdu —, arī viņa nāca pie puiša un, plaši atplētusi rokas, centās viņam izstāstīt, ko jūt. Tomēr Narciss viņu pameta, aizgāja, kā bija aizgājis no ikvienas, ko sastapa. Kaut kas Narcisā nespēja pieņemt neko no tā, ko viņam vēlējās sniegt pasaule.

Kādu dienu Narciss nonāca pie kalna strauta un noliecās, lai padzertos.

Un ieraudzīja sevi.

Un iemīlējās sevī.

Viņš palika pie strauta. Dienu pēc dienas, nakti pēc nakts mēģinādams aizsniegties līdz tam, ko redzēja atspulgā. Ikreiz, kad viņš teju, teju pieskārās pats sev, ūdens izvirmojās un seja pazuda. Un viņš gaidīja, kamēr virsma norimstas. Un skatījās atkal.

Viņš nomira tur, pie ūdens malas. Tur, kur viņš krita — tajā vietā izauga zieds. Balts, ar dzeltenu sirdi. Grieķi šo ziedu dēvēja par narcisi — to, kas reibina, stindzina, apreibina.

Tomēr tas, ko senais mīts nestāsta, bet zinu tikai es un Mušītu, senā, tumšā akādiešu dieve, ir tas, ka kādu dienu, Narcisam vēl dzīvam esot, pie kalna strauta pienāca kāda sieviete. Klīdusi pa pasauli un iemācījusies būt mierā ar savu vientulību, te nu viņa bija un raudzījās. Izbrīnā viņa vēroja skaisto vīrieti, kurš tupēja pie ūdens. Neparastā skata valdzināta, sieviete pienāca tuvāk un centās ieskatīties tajā, ko ūdens virsmā redz klusējošais stāvs.

Nepagāja ne mirklis, kad piepeši sieviete sāka reibt. Skatīšanās smaržoja. Tas, ar kādām alkām vīrietis raudzījās pats savā atspulgā, žilbināja. Ūdens virsma viļņojās un veidoja spoguļus, kristāla gabaliņus šur un tur, kas savā spēlē, savās paslēpēs un atkalatradīšanās mirkļos spilgti griezās acīs un darīja tās aklas. Tur, kur sievietē sūrstēja vientulības rēta, tur, sašķelta sīksīkās šķembās, iegūlās reibinošā smarža. Visbeidzot bija sajūta, ka ceļa nogurdinātā, izslāpusī sieviete saņem — malku ūdens. Tikai vienu malku, viņa čukstēja, tomēr, jo vairāk viņa dzēra ūdens atspulga gaismu, jo vairāk viņai slāpa. Jo alkatīgāk viņa tvēra pēc tā, kas šķita esam dzīvības ūdens, jo vairāk viņa reiba. Kājas ļodzījās, galva griezās, bija slikti un tik labi vienlaikus. Un nu arī viņa bija pavisam tuvu, bīstami tuvu pazemes strauta malai. Vēl mirklis — un strauts paņems tos abus.

________

Te Mušītu apstājās, jo tāds bija viņas stāstīšanas veids. Viņa ļāva man pašai uzzināt, izdzīvot un pieredzēt savu stāstu beigas un turpinājumus. Man jāatzīstas — tas tracināja.

Tajā dienā, trīs dienas pirms man šķita, ka Visums beidzot atbildējis manām lūgšanām, es sēdēju savā namā, ierastajā vientulībā malkoju kafiju, kas nekad īsti neremdēja slāpes, un klusu reibu no nule dārzā saplūktajām narcisēm. Kaut kur fonā kāds vēsturnieks stāstīja par imperatoru Elagabalus, kurš saviem viesiem rīkoja dzīres, saaicinot tos pils zālē un kādā brīdī no griestiem sākot bērt tūkstošiem smaržīgu rožu ziedlapiņu. Iesākumā viesi priecājās par nebeidzamo skaistumu, maigumu un smaržu, taču ziedlapiņas no griestu velvēm nepārstāja virpuļot lejup, piepildot telpu, kuras durvis vergi nemanāmi bija jau aizslēguši. Līdz potītēm, viduklim, pleciem, kaklam — tā, ka vairāk nav ko elpot. Smaržā, elegancē, daiļumā grimstot aizvien dziļāk, aizrijoties ar brīnumu, ar brīnišķo skatu. Un noslāpstot zem ziedlapiņu svara, aizrijoties no rožu valdzinošā smārda.

Jaunais, nenobriedušais imperators, kura vārdu ilgi kauna pārņemtie romieši bija centušies dzēst no vēstures lappusēm, zāles griestos bija licis iebūvēt paša skicētu, precīzu instrumentu, kas īstajā brīdī, kad viesi jau bija iejutušies un nolikuši malā uztraukuma un vērīguma bruņas, tapa iedarbināts. Pats imperators esot sēdējis nostatus, tur, kur ziedlapiņu birums nesniedzās. Vienmuļi radio runājošais vēsturnieks minēja, ka viņš esot ļauni smējies.

Es domāju, es zinu, ka tas nebija viss. Elagabalus ne smējās, ne nesmējās. Jo nejuta neko, jo tur iekšā nebija nekā. Vēsturnieks apklusa, un paliku tikai es. Un narcises.